HIV var skart ikvienu no mums. Inficēties iespējams jebkurās nedrošās dzimumattiecībās BEZ PREZERVATĪVA. Nozīmes nav ne dzimumam, ne statusam, ne vecumam.
Ir ļoti svarīgi ņemt vērā – HIV infekcija var ilgstoši slēpties, neradot nekādus simptomus, kas ļautu noprast par tās klātbūtni cilvēka organismā. Proti, HIV inficēts cilvēks var justies labi gadiem ilgi, pat nenojaušot, ka ir vīrusa nēsātājs.
Vienīgais veids, kā to noskaidrot – HIV tests.
Regulāri (1x gadā) veikt HIV testu ir tikpat pašsaprotami un nepieciešami, kā doties, piemēram, pārbaudes vizītē pie zobārsta.
Laicīgi diagnosticējot HIV, iespējams nekavējoties uzsākt valsts apmaksātu ārstēšanos, kas savukārt ir priekšnoteikums veselības saglabāšanai un pilnvērtīgai dzīvei. Mūsdienās HIV ir hroniska kontrolējama slimība – līdzīgi kā diabēts vai astma.
Sirdsmiers ir svarīgāks par bailēm! Veic HIV testu!
Konkursa noteikumi:
Veic HIV testu, palūdz medmāsai unikālo kodu analīzei
Uzraksti kodolīgu īsstāstu (līdz 10 teikumiem) par tēmu “Mana pieredze, veicot HIV testu” – cik viegli, sarežģīti tas bija, kādas sajūtas pirms un pēc utt.
Izlozes kārtībā tiks noteikti 2 balvas ieguvēji (katram dāvanu karte 100 eiro vērtībā), savukārt interesantākā stāsta autoram balvā kaste ar prezervatīviem!
Arnis un Aija nav viņu
īstie vārdi. Vienam ir HIV – otram nav. Šī ģimene joprojām izvēlas slēpties, jo
vēlas pasargāt savu kopīgo bērnu. Taču vienlaicīgi – viņi nevar arī klusēt.
Mīlestība stāv pāri diagnozēm un tā ir noticis arī šajā gadījumā. Attiecības un
ģimene ar HIV pozitīvu partneri ir iespējama – par to viņu stāsts.
Mīlestība no pirmā
skata
Abi
ir vizuāli pievilcīgs pāris. Aija vairāk atgādina uguni – aktīva, enerģiska,
sarunā vairakkārt ņem stāstāmo savās rokās. Viņš – stalts, iznesīgs vīrietis,
kas runā maz, bet vienkārši izstaro mieru un stabilitāti. Abi satikās kādā
kopīgu draugu mājas ballītē. Aija tobrīd jau vairākus gadus bija HIV pozitīvas
personas statusā. Par to zināja tikai ģimenes locekļi un daži tuvākie draugi. Savulaik
domu par bērniem, ģimeni viņa jau bija aprakusi. Taču mūsdienās šīs infekcijas
ārstēšanā eksistē iedarbīga terapija un tie, kas regulāri lieto zāles, citus
cilvēkus vairs nekādā veidā neapdraud. „Viņš ienāca pa durvīm tāds stalts,
baltā kreklā un mētelī un viss – tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena,” atminas
Aija. Arī Arnim izteiksmīgā tumšmate uzreiz iekritusi acīs. Tūlīt pat pieņēmis
lēmumu, ka jāmēģina uzsākt sarunu un parādīt sevi no labākās puses. Abiem tobrīd
aiz muguras jau bija citu ilgstošu attiecību pieredze, vilšanās un nostabilizējusies
vēlme pēc kaut kā īpaša, jēgpilna un skaista. Arnis uzaicināja Aiju uz randiņu
– vienu, otru reizi. Kamēr viņš domāja par pievilcīgo meiteni, Aijai prātā bija
citas domas.
Nepanikot un nebēgt
Tovakar bija abu kārtējais randiņš. Izbraukuši ar mašīnu, atpūtušies dabā. „Sapratu – ir jāsaliek punktus uz „i”,” Aija atminas nozīmīgo sarunu. „Man viņš patika, gribēju iet ar viņu uz randiņiem, gribēju turpinājumu un tad tev nav izvēles – ir godīgi jāpasaka. Protams, ir cilvēki, kas novelk līdz pēdējam vai nesaka vispār, bet es tā nedarītu. Mans uzskats – jo ātrāk pasaki, jo labāk. Ja cilvēks tevi nepieņem, tad vieglāk no viņa atteikties, kamēr vēl neesi pieķēries. Tomēr – lai kāds būtu cilvēks, lai cik tu viņu pazīsti, nekad nevari zināt, kā viņš uz šo reaģēs. Ir jābūt gatavai pilnīgi uz visu. Mašīnā pagriezos un pateicu, ka …. ir tā un tā.” Atbilde nebija ilgi jāgaida. „Nu, un? Kas no tā mainās?” mierīgi atbildējis Arnis. Atceroties šo epizodi, abi saskatās un sasmaidās. Jā, protams, toreiz sekoja arī skaidrojošā sadaļa – Aija stāstīja, ka jau pāris gadus lieto terapiju. Tas nozīmē, ka vīrusa infekcija organismā ir un paliks tur visu mūžu, taču nodot to tālāk viņa nevienam nevar. Šo stāvokli sauc par „nenosakāmu vīrusa noslodzi organismā”. Laimīgā kārtā arī vīrietis bija par to kaut kur jau lasījis un šo to par to visu zināja. „Nebija tā, ka mani būt pārņēmušas kaut kādas bailes,” atceras Arnis, „nebija nekādu tādu dižu emociju, elpu neaizcirta. Es jau vispār esmu tāds mierīgais. Protams, iekšā bija daudz visādu jautājumu – ko šādās attiecībās drīkst, ko nedrīkst, kā viss būs? Kaut arī zināju inficēšanās ceļus, uzdevu dažus jautājumus, Aija paskaidroja. Vakarā aizbraucu uz mājām – pasēdēju, vēl padomāju, kaut ko palasīju internetā un sapratu, ka nav no kā baidīties. Man viņa patika, es gribēju būt ar viņu kopā.”
Tālāk
viss attīstījās strauji. Kā jau divi strādājoši cilvēki, viņi varēja satikties
tikai vakaros un brīvdienās, bet tad jau nogurums, pienākumi. Tāpēc sapratuši,
ka jādzīvo kopā, jo tāpat visu laiku gribējies būt viens otram blakus. Aija
saka: „Dzīvē tas klikšķis vai, sauksim to par rozā brillēm, cilvēkiem bieži ir
vienpusējs. Mums tas bija no abām pusēm. Man personīgi tā bija pirmo reizi
dzīvē, kad tik skaidri redzēju, ka arī tam otram tiešām ir tas klikšķis… Ķīmija
strādāja, tad kāpēc netiekties uz kaut ko, ko mēs abi ļoti vēlamies”? Arnis īsi
un konkrēti informējis savu ģimeni. „Tas manā ģimenē pat kaut kā netika baigi
apspriests, celts augšā – ak, jel, kā tā? Nē. Nebija arī tā, ka būtu mainījusies
attieksme pret mani. Negribēju arī par to klusēt, lai nav tā, ka vēlāk tas kaut
kur uzpeld un tad ir – tu neteici?? No draugiem gan par sievu zina tikai daži,
visiem nestāstu.” Arnim bija kaķis, Aijai – suns. Vīrietis sapakoja mantas,
paņēma kaķi un abi ievācās pie Aijas un sāka dzīvot visi kopā.
Bērni izvēlas vecākus
Jau
kādu laiku šī ir īsta ģimene, jo kā loģisks turpinājums nāca vēlme pēc kopīga
bērna. Tā kā Aija regulāri lieto viņai nozīmēto terapiju, šādā gadījumā vīrusu
tālāk ne ar kādiem ķermeņa šķidrumiem nodot nevar – tāpēc šādiem pāriem sekss
bez prezervatīvā ir pilnībā iespējams. „Man nebija trauksmes, kad pārstājām
izsargāties, jo es jau biju ieguvis informāciju. Nu nebija man baigās bailes –
a ja nu tomēr? Kaut gan es zinu, ka daudzi baidās riskēt. Bet tas nebija par
mums,” skaidro Arnis. Tomēr pēc brīža Aija piebilst: „Protams, iekšā kaut kur
ir tā sajūta, ka … Patiesībā vienmēr bija un ir kaut kāda tāda trauksmīte.
Tāpēc mēs arī tagad abi regulāri aizejam uz testpunktu, kur var ātri uztaisīt
šos eksprestestus un pārbaudīties. Kaut
arī ar prātu saprotu, ka nekas slikts nevar notikt, trauksmīte jau tomēr
saglabājas.” Ne uz kādām īpašām, kopīgām veselības pārbaudēm pirms bērna ieņemšanas
abiem nebija jādodas. Aijai vienīgi Latvijas Infektoloģijas centrā pie sava
ārstējošā ārsta vajadzēja pārspriest tā brīža terapijas gaitu, jo ne visas
zāles ir piemērotas grūtniecēm. Tā nu abi ķērās pie lietas. „Gribējām ģimeni,
abiem mums vairs nebija astoņpadsmit. Tomēr nebija tā – davai tagad taisām bērnu. Būs – būs, ja nebūs – nebūs. Nolēmām, ka
esam gatavi riskēt un pieņemt likteņa izaicinājumu. Pagāja diezgan īss laiks,
kad paliku stāvoklī. Mēs jau neizvēlamies – bērni tur augšā izvēlas, pie kā
viņi nāks. Tiešām ticam teorijai, ka vecākus izvēlas bērni. Bez šaubām!” Grūtniecības
tests rādījis divas strīpiņas – Aija nevarēja nociesties un nosūtīja vīram
testa attēlu. Arnim tā izvērtās ļoti gara darbadiena. „Biju darbā – protams,
biju bezgala priecīgs. Pēc tam nevarēju sagaidīt vakaru – skaitīju stundas, kad
tikšu mājās.”
Neproblemātiskais vīrs
un problemātiskā grūtniece
Grūtniecība
noritēja ideāli, ko nevar teikt par sadarbību ar dažādām veselības iestādēm.
Grūtības pāri piemeklēja jau pašā sākumā, kad veselības aprūpes iestāde
atteicās ņemt Aiju pie sevis grūtnieču uzskaitē. „Mana ierastā ginekoloģe, kura
zināja par manu statusu, laikam bija atvaļinājumā vai kaut kur aizbraukusi,
tāpēc bija jāatrod cits ārsts. Aizgāju uz prestižu iestādi – tur ārste
paziņoja, ka viņai pēkšņi esot pilns pieraksts. Tad viņas ar māsiņu manā
klātbūtnē izskatīja citas iespējas pie kolēģiem, diezgan atklāti skaļi
komentējot, ka statusa dēļ šī mani neņems, šī un arī šī nē. Teica, lai eju uz Dzemdību
namu. Tā arī darīju, bet arī tur gāja jautri. Acīmredzami bijis skaidrs, ka pat
ne visiem mediķiem ir līdz galam saprotama HIV infekcijas ārstēšanas gaita un
fakts, ka Aija nevienu inficēt nevar. Arnis uz šo vizīti gājis līdzi.
“Interesanti, ka pret mani kā vīru un cilvēku, kuram nav HIV, attieksme bija
pilnīgi normāla. Bet pret sievu – nē. Jau pirmajā sarunā bija skaidrs, ka viņi
grib Aiju atšūt, ne tā brutāli un uzreiz, bet jau daudz smalkāk, tomēr tas
neizdevās”. Aija uz to brīdi jau bija ļoti dusmīga, jo par piedzīvoto pirmajā
ārstniecības iestādē bija uzrakstījusi oficiālu sūdzību atbildīgajām iestādēm
un savas un citu HIV pozitīvu mammu vārdā – darījusi to ar savu pilnu īsto
vārdu un uzvārdu, kam tomēr vajadzēja saņemt drosmi.
„Kur
vēl godīgāks pacients par mani? Ierados jau ar visiem papīriem – ar
apstiprinājumiem no laboratorijas, Infektoloģijas
centra analīzēm, ka vīruss ir, bet slodze nav nosakāma. Principā atkrita daudz
klapatu, jo man jau viss bija uz rokas. Un pretī – nu, nezinām, kā būs, jārunā
ar vadību, vai var ņemt šādu problēmu grūtniecību… Tad pavaicāju tieši – un kur
šeit būtu kāda problēma? Viņa saka – nezinot tik daudz par HIV. Es teicu – jums
jau nav jāstāsta man par HIV, par to es visu zinu pati. Nāku šeit ar grūtniecību,”
stāsta Aija. Baigās sieviete tomēr paņemta uzskaitē. Arnis, cik spējis, nācis
uz visām regulārajām pārbaudēm līdzi. Bijis klāt arī sonogrāfijā, kad noteikts
dzimums. „Gribēju meitu, bet sieva juta – nē, būs puika. Tā arī bija – gaidījām
puiku. Nu ko, ātri pieradu pie šīs domas un nosmēju – būs jākrāj nauda otram
mocim,” stāsta jaunais tētis.
Turpmāk – trijatā
Grūtniecības
laikā pāri atbalstījusi dūla, kas arī diplomātiski izmantojusi izdevību izzināt
svarīgāko par HIV pozitīvu mammu dzīvi, lai tādejādi papildinātu savas
zināšanas un varētu tās izmantot turpmāk. Aija uzstājusi, ka vīram noteikti
jāpiedalās dzemdībās. „Man faktiski netika dota izvēles iespēja. Sieva pateica
– tu nāksi un viss,” smejas Arnis,” zināju, ka sievai tās būs garas stundas un
viņai mani vajadzēs. Daktere man teica –
sēdies, citādi noģībsi. Bet tas jau nebija no tā visa, bet no negulēšanas.”
Dzemdības bijušas ilgas un visi paspējuši ne pajokam nogurt. „Dūla mums bija
mācījusi dažādus vingrinājumus, pozas. Es mēģināju, bet sieva jau bija tik nogurusi,
ka sūtīja mani tālāk. Sāka pat lamāties, tad es teicu, ja lamāsies – iešu prom!
Pēc tam pats griezu nabas saiti. Man parādīja – kur, kā un teica, lai
nesteidzos, lai pagaidu, kamēr beidz pulsēt,” atceras Arnis. Citādi dzemdības
noritējušās kā parasti, vecmāte bijusi lieliska. Ja agrāk visām HIV pozitīvām
mammām ieteikts ķeizargrieziens, tad tagad, ja vīrusa noslodze ir nenosakāma,
viņas var dzemdēt pašas. Pēc piedzimšanas dēliņš automātiski paņemts uzskaitē,
pirmajā dzīves gadā viņam vairakkārt tika ņemtas analīzes. Taču tās visas bija
negatīvas. „Pirmo mēnesi divreiz dienā viņam profilaktiski bija jādod medikamenti
sīrupa formā. Es nedrīkstēju barot ar krūti – valsts apmaksāja piena maisījumu,
kaut gan par šo pasaulē jau tiek diskutēts. Tomēr neviens negrib uzņemties šo
risku. A mazums kas… Bērnam kopumā veica trīs asins analīzes. Man, protams, bija
žēl, ka bērns šādi jāmoka tikai tāpēc, ka es esmu statusā. Tas bija smagi,
otrkārt – tomēr bija smagi arī gaidīt šos rezultātus – a ja nu tomēr? Ja nu
kaut kas nogājis greizi? Es satraucos. Kad saņēmām atbildi, ka viss labi, vīrs mierīgi
noteica – loģiski, tā tam bija jābūt. Viņam tāds vēss prāts. Kad bērnu noņēma
no uzskaites, tad bija tāds atvieglojums!”
Normāla dzīve
Citādi
šīs ģimenes dzīve norit gluži tāpat kā visiem citiem. Abi uzsver, ka ļoti
vēlētos, lai sabiedrība saprot – šādas attiecības ir iespējamas un ģimenes
ikdiena ne ar ko neatšķiras – skafandrā mājās neviens nestaigā, visi ēd no vieniem
traukiem un Aijas personīgās mantas nestāv aiz atslēgas, jo HIV šādā ceļā iegūt
nevar. „Tiešām kaitina joprojām cirkulējoši veci stereotipi – piemēram, ka
inficēties var pie zobārsta un manikīra, ka HIV ir tikai gejiem, prostitūtām un
narkomāniem. Neesmu ne prostitūta, ne gejs, ne narkomāns. Ja reiz cilvēki
baidās, tomēr ir vērts atjaunot savas zināšanas,” Aija sarauc pieri. „HIV var
iegūt tikai seksuālu kontaktu ceļā un ar asinīm, bet tad tām jābūt daudz – kā
brūci pret brūci, jo vīruss spēj dzīvot tikai siltā ķermenī, ārējā vidē tas
uzreiz iet bojā. Kamēr es dzeru savas zāles – vienu nieka tableti dienā – es nevienu
neapdraudu. Tiesa, ja es tās pārstātu dzert – vīruss atjaunotos, pieņemtos
spēkā un tad viss būtu citādi,,” uzsver Aija un piebilst, ka HIV pozitīvos
cilvēkus šobrīd uztrauc tas, vai šā brīža notikumi pasaulē kaut kādā veidā
nevarētu apdraudēt zāļu piegādes.
Tomēr
citādi norit ierasta dzīve – katrs dodas uz savu darbu, bet puika – uz dārziņu.
Tajā neviens par zēna mammas statusu nav informēts. Aija skaidro: ”To zina tikai
bērna ģimenes ārsts. Tālāk bērnudārzā jau neviens vairs nebija jāinformē un
labi, ka tā, jo nedod dievs – tur uzzinās. Sāksies uzreiz nākamais – cīniņš par
attieksmi. Mūsu bērns ir vesels, bet pietiktu ar HIV pozitīviem vecākiem – attieksme
jau kardināli mainītos. Ja nedod dievs vēl arī bērns ir pozitīvs, tad ir čau. HIV pozitīvu bērnu mūsu valstī ir
diezgan daudz, mazākie iet parastos
dārziņos. Viņi tāpat saņem terapiju, bet tā viena tablete tiek izdzerta mājās
un tāpēc neviens par to apkārt nav jāinformē.”
Tāpēc
ikdiena rit savu gaitu – vislabāk ģimenei patīk pavadīt laiku izbraukumos dabā,
laukos Zemgalē. Kā jau daudzi šogad – braukājuši pa Latviju, izzinājuši
skaistākās vietas. Kā jau mīlēts bērns, mazais apguvis šādas tādas
manipulācijas iemaņas. Ar mammas mīksto sirdi tiekot galā vienkārši, toties
tētis gan ir cietāks rieksts. „Mammu viņš viegli aptin ap pirkstu, bet ar mani
tas nestrādā. Nu, tad, protams, ir raudāšana. Diezgan regulāri bērnu atdodam
vecmāmiņai, jo ir svarīgi laiku pavadīt divatā. Dūla ar mums par to daudz
runāja un to redzu arī, skatoties uz pāriem mums apkārt,” skaidro tētis.
Pārbaudīties un
piesargāties
Ģimene
arī kopīgi apmeklē dažādus pasākumus HIV pozitīviem cilvēkiem un ģimenēm, kurus
infekcija kaut kādā veidā ir skārusi – turp nāk, piemēram, vecāki, kuriem
saslimis bērns vai otrādi, nāk dzīvesbiedri, māsas, brāļi utt. Vasarās ģimenēm
notiek kopīga nometne. Tajās mazāk runājot par HIV, bet par veselīgu dzīvi
kopumā. Aija arī pati ir iesaistīta šādu pasākumu rīkošanā, vada atbalsta
grupas, kurās dalās arī ar savu personisko stāstu. Toreiz jaunajai sievietei
bija tikai 20 gadu un infekciju viņa ieguva pastāvīgās attiecībās. Šobrīd šis
vīrietis jau ir miris un līdz pēdējam noliedzis infekcijas esamību – līdzīgi kā
tagad ir cilvēki, kas noliedz kovidu. HIV disidents – tā viņu nosauc pati Aija.
Kad uzzinājusi, ka ir inficēta, bija jāgaida vēl vairāki gadi, līdz paliek
tiešām slikti, jo tolaik tikai tad valsts piešķīra terapiju. Tad arī dzimusi
doma, ka pašai savu ģimeni nekad neizdosies piedzīvot. Tomēr, kad terapija beidzot
piešķirta, situācija strauji uzlabojusies. Šobrīd kārtība valstī ir mainījusies
un ārstēšanos iespējams uzsākt uzreiz. Tāpēc ir svarīgi par iespējamo infekciju
uzzināt laicīgi. Šobrīd visvairāk kaitinot cilvēki, kas uzskata – ai, labāk
nezināt! „Tā ir tāda strausa politika cilvēki izvēlas nezināt un tad nonāk jau
AIDS stadijā. Bet tik vienkārši jau nenotiek – hops un nomiri. Tā miršana tad
ir lēna un mokoša un tas nav tā vērts! Labāk ir zināt un dzert to vienu
tableti. Cilvēkiem mūsdienās gatavi izdzert sauju ar nezināmiem vitamīniem, bet
noskaidrot statusu un ārstēties ar vienu tableti – to negrib!”
Tāpat
jābūt uzmanīgiem seksuālās attiecībās. „Man bija viena draudzene – stipri
jaunāka par mani, kas ļoti vieglprātīgi attiecās pret drošību seksā. Es viņai
visu laiku teicu – sāc izsargāties, nedari muļķības! Viņa manī neklausījās, tik
pa gaisu vien! Tad teicu: „Paklausies – man ir HIV! Viņai tas bija šoks, viņa beidzot
ieklausījās. Tāpēc es skatos pēc situācijas – ja redzu, ka cilvēkam vajag
saprast, tad atklājos. Tāpēc galā sanāk, ka esmu tā pusi uz pusi ārā no skapja, jo tomēr arī gribam
pasargāt bērnu. Pirms grūtniecības biju viena soļa attālumā no atklātā HIV
statusa, bet tad paliku stāvoklī. Tajā mirklī uzreiz novilku līniju un pateicu
– nē. Šobrīd nē. Kad izaugs bērns – varbūt tad atklāšos. Viņam tomēr jādzīvo
normāla dzīve.”
Savukārt Arnis piebalso – nevajag
baidīties veidot attiecības ar HIV pozitīvu cilvēku, ja jūti, ka esi sastapis
īsto. Promejot abi atklāj savas šā brīža vislielākās bažas – valstī tiek
izstrādāti kritēriji, kurus glābs pirmos, ja smagu kovida slimnieku kļūs par
daudz un visiem palīdzību nevarēs sniegt. „HIV pacienti varētu arī nebūt pie
pirmajiem, kurus noteikti glābs. Atklāti sakot, par to mēs šobrīd esam
satraukti.”
No 22.-29. novembrim visā Latvijā norisināsies Eiropas testēšanas nedēļas aktivitātes. Aicinām piedalīties un veikt HIV, B un C hepatīta eksprestestus bez maksas un anonīmi!
Rīgā vairākās pilsētās iespējams apmeklēt HIV profilakses punktus un veikt dažādus izmeklējumus bez maksas, piemēram, HIV, hepatītu u.c. seksuāli transmisīvu infekciju eksprestestus, saņemt speciālista konsultāciju par veselības, profilakses un ārstēšanas jautājumiem.
HIV eksprestests ir asins analīzes, ar kuru palīdzību nosaka antivielas pret HIV vīrusu cilvēka organismā. Procedūra ir anonīma un konfidenciāla. HIV eksprestestu iespējams veikt HIV profilakses punktos, kā arī asinis izmeklēšanai uz HIV var nodot jebkurā laboratorijā ar ģimenes ārsta nosūtījumu, maksājot pacienta iemaksu, vai bez ārsta nosūtījuma, maksājot par pakalpojumu.
Arī Baltijas HIV asociācijas Testpunkts aicina pārbaudīt savu veselības stāvokli – jaunās telpās Merķeļa ielā 11, 2.stāvā.
Iepriekš pierakstieties, lai nebūtu jāstāv garā rindā!
2019.gada 11. jūlijā Baltijas HIV asociācijas priekšēdētāja Inga Upmace kopā ar AGIHAS valdes priekšsēdētāju Andri Veiķenieku piedalījās radio Baltkom rīta raidījumā, kurā tika runāts par aktuālākajām izmaiņām veselības aprūpē un veiktajām aktivitātēm, lai mazinātu HIV saslimšanas gadījumus un ierobežotu AIDS izplatību Latvijā. Sarunas gaitā tika pievērsta uzmanība cilvēku atsaucībai festivāla “LAMPA” norises laikā šī gada 28.- 29. jūnijā, kā arī I. Upmace aicināja apmeklētājiem veikt vizīti jaunajās Testpunkta telpās Kr. Barona 130 k.3.
Visu raidījumu var noskatīties šeit (krievu valodā) : https://www.youtube.com/watch?v=sutDFbkN-AE