Tāpat kā citviet pasaulē, arī Latvijā vērojama HIV eksprestestu veikšanas intensitātes ssamazināšanās. Salīdzinot proporcionāli 2020.gadā veiktos HIV testu skaitu un tajā pašā laikā 2019.gadā veikto HIV testu skaitu, redzams, ka 2020.gada pirmajos 2 mēnešos testēti par 37% un 76% vairāk nekā gadu iepriekš, bet martā tikai 65%, aprīlī 32%, maijā 42%, jūnijā 40% no 2019.gadā veikto testu apjoma. Marta mēnesī kritums ir pat par 68%.
Pētījums Japānā pierādīja, ka HIV testēšanas apjoms tur krities par 49,0% pirmo trīs mēnešu laikā pēc COVID-19 ierobežojumu spēkā stāšanās, kas attiecīgi rezultējās jauno HIV gadījumu skaita samazinājumā par 37% salīdzonot ar to pašu periodu pirms gada. Latvijā 2020.gadā salīdzinot ar 2019.gadu jaunatklāto HIV gadījumu skaits samazinājies par 12.88%.
Arī 2021.gada pirmajos četros mēnešos, par kuriem ir pieejami dati (Kristīne Ozoliņa SPKC), HIV testu apjoms nav atjaunojies iepriekšējo gadu līmenī saistībā ar COVID-19 ierobežojumiem. Skatīt attēlu zemāk.
UNAIDS ziņo, ka daudzi no cilvēkiem, kas dzīvo ar nediagnosticētu HIV, regulāri neapmeklē veselības aprūpes sniedzējus, taču pētījumi liecina, saņemot dažādus veselības pakalpojumus, HIV tests netiek veikts un mēs palaižam garām iespējas veikt HIV testēšanu, lai dotu iespēju palīdzēt tiem uzsākt ārstēšanos. Tātad, papildus HIV testēšanas vadlīniju ievērošanai klīniskajos apstākļos, mums ir nepieciešams, lai ārsti HIV testēšanu padarītu par regulāru veselības pakalpojumu kā daļu no ambulatorās aprūpes.
COVID-19
pandēmija nopietni iedragā kopējo veselības pakalpojumu pieejamību gan Latvijā,
gan pasaulē. Tā pārslogo veselības sistēmu, izjauc ierasto veselības aprūpes un
medicīnas sistēmas rutīnu. Ir liela iespējamība, ka šīs pandēmijas
izraisītie ierobežojumi var radīt apstākļus, kas veicina HIV izplatību, jo
cilvēki nespēj piekļūt nepieciešamajamiem pakalpojumiem, piemēram, antiretrovirālajai
terapijai (ART), jo nekursē tranpsorts vai nav pieejamas atlaides sabiedriskajā
transportā u.c.
Taču nediagnosticētie
HIV gadījumi nav vienmērīgi sadalīti kopējā populācijā. Piemēram, galvenās riska
grupas un to seksuālie partneri veidoja aptuveni 62% no visām jaunajām HIV
infekcijām 2019. gadā, lai gan šo cilvēku skaits veido tikai nelielu daļu
no pasaules iedzīvotājiem. Cilvēku testēšanu, kuriem, visticamāk, nav HIV, var
uzskatīt par sliktu ieguldījumu cīņā pret AIDS.
Vajadzīgas
daudzas dažādas HIV testēšanas stratēģijas, lai veiktu testētu personas ar
augstu HIV transmisijas risku un nodrošinātu piekļuvi galvenajām un
prioritārajām iedzīvotāju grupām (piemēram, intravenozo narkotiku lietotājiem, meitenēm
pusaudžu vecumā un jaunām sievietēm, seksuālajām minoritātēm, jauniem, mobiliem
vīriešiem un cilvēkiem ar seksuāli transmisīvo infekciju simptomiem). Modelēšanas
stratēģijas parāda, ka 10 – 50 % HIV transmisija notiek agrīnajā vai akūtajā
HIV periodā – 3-4 nedēļu laikā pēc inficēšanās. Agrīna diagnostika, izmantojot
vairākas testēšanas stratēģijas un nodrošinot piekļuvi galvenajām, prioritārajām
grupām, joprojām ir HIV testēšanas stratēģijas stūrakmens, lai sasniegtu
95–95–95 mērķus un izbeigtu epidēmiju. Mums vajadzētu rūpīgāk meklēt
nediagnosticētu HIV infekciju, nevis spiest pa bremzēm.
Pētījums
Japānā pierādīja, ka HIV testēšanas apjoms krities par 49% pirmo trīs mēnešu
laikā pēc COVID-19 ierobežojumu spēkā stāšanās. Jauno HIV gadījumu skaits ir samazinājies
par 37% salīdzonot ar to pašu periodu pirms gada.
UNAIDS
ziņo, ka 2021. gadā, 40 gadus pēc globālās HIV pandēmijas sākuma, neskatoties
uz iespaidīgo ART apmēru visā pasaulē, joprojām bijuši aptuveni 690 000 ar AIDS
saistītu nāves gadījumu un 1,7 miljoni jaunu HIV infekciju, kas ir daudz vairāk
nekā 2020. gadā uzstādītais mērķis – mazāk nekā 500 000 ar HIV saistītu nāves
gadījumu un mazāk nekā 500 000 jaunu HIV infekcijas gadījumu.
Pamatojoties
uz Ģenerālās asamblejas sanāksmi 2021. gada jūnijā, UNAIDS “Izbeigt
nevienlīdzību. Stop AIDS. Ziņojumā par globālo AIDS stratēģiju 2021.–2026.
gadam” ir noteikti vērienīgi mērķi: 95% cilvēku, kuriem ir HIV risks, izmanto
kombinēto profilaksi, 95% cilvēku, kuriem ir HIV, zin savu statusu, 95% nesen
diagnosticēto personu uzsāk ART un 95% cilvēku, kuri sāk ART, ir nenosakāma
vīrusu slodze.
Daudzi
no tiem, kas dzīvo ar nediagnosticētu HIV, var regulāri neapmeklēt veselības
aprūpes sniedzējus; taču pētījumi liecina, ka viņi iesaistās dažādos veselības
pakalpojumos, kuros mēs palaižam garām iespējas veikt HIV testēšanu un iespēju palīdzēt
tiem uzsākt ārstēšanos. Tātad, papildus HIV testēšanas vadlīniju ievērošanai
klīniskajos apstākļos, mums ir nepieciešams, lai ārsti HIV testēšanu padarītu
par regulāru veselības pakalpojumu kā daļu no ambulatorās aprūpes.
UNAIDS report shows that people living with HIV face a double jeopardy, HIV and COVID-19, while key populations and children continue to be left behind in access to HIV services
People living with HIV are at a higher risk of severe COVID-19 illness and death, yet the vast majority are denied access to COVID-19 vaccines. Key populations and their sexual partners account for 65% of new HIV infections but are largely left out of both HIV and COVID-19 responses—800 000 children living with HIV are not on the treatment they need to keep them alive.
GENEVA, 14 July 2021—The UNAIDS Global AIDS Update 2021.
Studies from England and South Africa have found that the risk of dying from COVID-19 among people living with HIV was double that of the general population. In sub-Saharan Africa, which is home to two thirds (67%) of people living with HIV, less than 3% had received at least one dose of a COVID-19 vaccine by July 2021. At the same time, HIV prevention and treatment services are eluding key populations, as well as children and adolescents.
COVID-19 vaccines could save millions of lives in the developing world but are being kept out of reach as rich countries and corporations hold on tightly to the monopoly of production and delivery of supplies for profit. This is having a severe impact around the world as health systems in developing countries become overwhelmed, such as in Uganda, where football stadiums are being turned into makeshift hospitals.
The new UNAIDS report shows how COVID-19 lockdowns and other restrictions have badly disrupted HIV testing—in many countries this has led to steep drops in HIV diagnoses, referrals to care services and HIV treatment initiations. In KwaZulu-Natal, South Africa, for example, there was a 48% drop in HIV testing after the first national lockdown was imposed in April 2020. There were also fewer new HIV diagnoses and a marked drop in treatment initiation. This occurred as 28 000 HIV community health-care workers were shifted from HIV testing to COVID-19 symptom screening.
The report shows that many of the 19 countries that achieved the 90–90–90 targets by 2020 have been leaders in differentiated service delivery, where facility-based services are complimented by community-led services. Most have also included key populations as central to their responses. In Estonia, for example, the expansion of comprehensive harm reduction services was followed by a 61% countrywide reduction in HIV infections and a 97% reduction in new HIV infections among people who inject drugs.
HIV testing and treatment has been scaled up massively over the past 20 years. Some 27.4 million of the 37.7 million people living with HIV were on treatment in 2020. However, gaps in service provision are much larger for children than for adults. In 2020, around 800 000 children aged 0–14 years who were living with HIV were not on HIV treatment. Treatment coverage was 74% for adults but just 54% for children in 2020. Many children were not tested for HIV at birth and remain unaware of their HIV status, making finding them and bringing them into care a major challenge.
